BĒRNU SVĒTKI JĒKABPILĪ

„Asti lielu, asti mazu,

Griežam visas ritenī!”

SVĒTKU PROGRAMMĀ:

· Izglītojošās rotaļas kopā ar Valsts policijas RUNCI, Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta ZILONĪTI BALTIŅU un mediķu brigādi

· Bērnu kolektīvu koncerts

· Sporta aktivitātes

· Radošās darbnīcas

· Bērnu diskotēka

· Jūrmalas teātra izrāde: „Kas zaķīti pasargās”

Astu parāde + apbalvošana + Kopdancis

* * *

„Noskaņai” – 15”

SATIKĀMIES DZIESMĀ

22.maijā Krustpils kultūras nama jauktais koris „Noskaņa” svinēja savu 15. dzimšanas dienu. Šim notikumam par godu bija sagatavots brīnišķīgs koncerts divās daļās: pirmajā daļā skanēja latviešu tautasdziesmas, bet otrajā „Noskaņa” dziedāja kopā ar saviem draugiem no Ķekavas, Baložiem, Sēlpils, „Undu” un „Atvasaru” no Jēkabpils.
Koncerts bija labi sagatavots, daudzveidīgs un patika visiem. Par to liecināja skaļie aplausi un laba vēlējumi vakara izskaņā. Bet visjaukākā ir atziņa, ka Jēkabpilī dziesma dzīvo un skan, un koristiem tā ir sirds un dvēseles valoda. Lai veicas!

Preiļu Rozā ziedu koris Jēkabpilī

Kora pirmsākumi ir meklējami 2009. gada vasarā, kad no 89 pretendentiem tikai atlasīti 16 dalībnieki TV3 šovam ``Koru kari 2 ``.Koris priecēja skatītājus ar savdabīgiem, interesantiem un katru reizi atšķirīgiem priekšnesumiem gandrīz 3 mēnešu garumā. Kora izaugsme bija vērojama katrā raidījuma, un šo izaugsmi palīdzēja sasniegt kora zvaigzne Ilona Bagele, kora vadītājs Artūrs Mangulis un kora horeogrāfe Linda Mangule.
Šobrīd koris aktīvi koncertē, piedāvājot skatītājiem krāšņu un interesantu programmu, kurā dzirdami gan visi šova laikā dzirdētie priekšnesumi, gan jauni skaņdarbi. Kora programmā iekļauti arī vairāki kora dalībnieku solo priekšnesumi. Kora koncerts ir krāsains šovs, jo katrs priekšnesums tiek izpildīts citos tērpos, bagātīgi izmantojot arī dažādus aksesuārus. Koncertā dzirdēsiet gan kantrī stilā izpildītas dziesmas, gan varēsiet baudīt austrumnieciskas melodijas vēderdeju pavadījumā, gan arī dzirdēt īstu roku, protams, neizpaliks arī jaukās latgaliešu tautasdziesmas! Uz tikšanos Preiļu rozā Ziedu kora koncertā! Preiļu korim ir savs profils portālā www.draugiem.lv

"To nemiera garu laikam esmu mantojusi no savas vecāsmātes - viņa arī bija uz visādām ēverģēlībām un jokiem pat tādos gados, kad dažs labs jau guļ aizkrāsnē. Varbūt tas man palīdzējis, strādājot kultūras darbā," tā par sevi saka Krustpils kultūras nama direktore Ruta Kalniņa.

21. februārī viņa svinēja savu sešdesmito dzimšanas dienu, un tas ir tikai par 10 gadiem vairāk, nekā šogad apritēs Krustpils kultūras namam, ko viņa vada gandrīz gadsimta ceturksni un šajā laikā iemantojusi pamatīgu pieredzi un nonākusi pie dažām vērtīgām atziņām.

Viena no tām - būt par kultūras darbinieku - var tikai cilvēks ar radošu dzirkstelīti. Ja tās nav, nav arī kultūras darbinieka, lai cik labs cilvēks viņš būtu. Vairāk nekā divus gadu desmitus vadot kultūras iestādi, viņa gandrīz vai pa gabalu pamana - ir tā dzirkstelīte vai nav. Toties pašu nemiera gars urdījis visu mūžu, laikam arī tādēļ viņai iznācis būt gan radošos, gan atbildīgos vadītājas amatos, turklāt saglabāt tādu enerģiju, ka dažam šķiet - vai tikai tas par tiem 60 gadiem nav bijis vien joks?

Rutai Kalniņai piemīt enerģija un uzstājība panākt savu, pietiekami daudz spītības un pielāgošanās spējas gluži tāpat kā viņas senčiem, kuri mituši Variešu pagasta Rusuļu sādžā vismaz no tiem laikiem, kad pēc dzimtbūšanas atcelšanas (1861.gadā) zemniekiem sāka piešķirt uzvārdus. Tā, piemēram, Baltmaņu kapos kāds uzraksts uz kapa plāksnītes liecina, ka šeit atdusas Rusuļu Marija jeb Marija no Rusuļiem, kurai tolaik uzvārda vēl nebija.

Turpat Variešu pagasta Rusuļos meklējams sākums R.Kalniņas dzimtai - jau pēc uzvārdu dalīšanas tur dzīvoja viņas vecvectēvs Indriķis Deksnis, kurš tolaik bijis liels saimnieks.

"Tas viss bija kā romānos- Indriķim nomira sieva un viņš samīlējās kaimiņu meitenē, kurai bija tikai 16 gadu. Ejot pie viņas, vienmēr nesis "bonbongas", bet beigu beigās prasījis saimniekam, lai ļauj meitenei nākt pie viņa par sievu. Tā kā viņš bija liels saimnieks, iebildumu nebija. Maija (tā sauca meiteni) izgāja pie viņa par sievu, un viņi sadzīvoja piecus bērnus. Viens no tiem bija mans vectētiņš. Tad viņš sadalīja savu zemi un katram no pieciem bērniem iznāca 40 - 50 hektāru. Divi brāļi -viens no viņiem mans vectētiņš - "nogruntējās" uz dzīvi "Rusuļos", apprecēja divas māsas, uzcēla mājas. Es piedzimu Dekšņu mājās 1949.gada 21.februārī," stāsta R.Kalniņa.

Arī vecvectēva brālis bijis no Rusuļiem. Viņš bija iesaistīts nemieros, kad kalpi sacēlās pret baronu Korfu - kalpu dumpis izcēlās tāpēc, ka saimniekiem sadalīja zemes, bet kalpi palika bešā. Tad Korfs izsauca žandarmus, un ļoti daudzus arestēja. Arī vecvectēva brāli, kurš esot bijis lielākais buntavnieks, arestēja un aizsūtīja uz Sibīriju, kur viņš strādāja raktuvēs. Arī par to ir kāds stāsts.

"Viņš atrakstīja vēstuli, lai braucot ciemos, bet neviens no radiem neaizbrauca, toties kaimiņi gan atsaucās aicinājumam. Viņiem Rusuļu Deksnis iedeva līdzi vecos svārkus, lai aizvedot uz mājām. Tomēr svārki pie Dekšņiem tā arī nenonāca, toties kaimiņi pēkšņi kļuva ļoti bagāti, uzbūvēja divas mājas, kuras gan drīz vien nodega. Pēc tam mūsu dzimtā no paaudzes paaudzē ir stāstīta leģenda par to, ka vecajos svārkos bijis iešūts zelts, taču to vairs nav iespējams pierādīt," saka R.Kalniņa.

Viņas tēvs Jānis bija ieskatījies Krustpils meitenē Nellijā, kura dzīvoja dzelzceļa tuvumā. Viņa mācījās kopā ar režisori Ventu Vecumnieci, bet ar Āriju Elksni abas bija sirdsdraudzenes, jo viņām ik rītu bija ejams arī kopīgs ceļš uz toreizējo komercskolu. Vasarā skolēniem bija jāiet par izpalīgiem, tur Nellija arī sastapa savu Jāni.

Tālākais stāsts atkal bija kā romānā. Rutas Kalniņas tēvam draudēja iesaukšana gan vācu, gan krievu armijā, tādēļ viņš aizgāja no mājām un apmetās Liepājas pusē. Visus kara gadus ģimene par viņu neko nezināja.
Kad Jānis pēc kara atgriezies, viņam pie Krustpils pie aerodroma noplīsušas pēdējās kurpes, un viņš gājis basām kājām, naktī ienācis mājās, nostājies pie loga un dziedājis: "Māte, es nākšu,/ Kad vakars būs vēls,/ Negaisa naktī/ Tavs zudušais dēls".

"Tēvam bija lieliska balss, arī daudzi citi mūsu dzimtā bija labi dziedātāji. Tagad korim vajadzīgas telpas, diriģents, kuram maksā algu. Toreiz pietika ar vēlēšanos - visi sanāca kopā un dziedāja, bet vecais Ozoliņš bija diriģents, viņš iestudēja arī tādas dziesmas, ko varēja izpildīt baznīcā. Rusuļu korī bija 12 - 15 cilvēku. Turklāt kaimiņiem bija arī cītara. Mūsu dievnams bija Krustpils evaņģēliski luteriskā baznīca. Tur laulājās tēvs un māte, arī es esmu tur kristīta," stāsta R.Kalniņa.

Ruta bija tikai mēnesi veca, kad pienāca 1949.gada 25.marts. Viņas vectēvs un vecāmāte arī esot saiņojuši koferus, jo nojauta, kas gaidāms. Mazo meitiņu māte aizveda un paslēpa kādā būdiņā purva malā. Tomēr izsūtīšana ģimeni neskāra, iespējams, tādēļ, ka tēvs un vectēvs politikā nebija iesaistījušies. Neilgi pēc tam ģimene pārcēlās septiņus kilometrus tālāk uz Antūžiem. Tur Nellija un Jānis sāka strādāt skolā par skolotājiem. Tēvs mācīja darbmācību un bija grāmatvedis, mamma - latviešu valodu un literatūru. Tajā pašā skolā mācījās arī Ruta un tikai 9.klasē pārgāja uz Jēkabpili. Kā daudzi krustpilieši, par savējo viņa sauc Jēkabpils 3.vidusskolu.

Viņas tēvs nomira 1968.gadā 43 gadu vecumā, brālim tad bija tikai seši gadi. Pirms tam ģimene bija aizbraukusi uz Jumpravu, tuvāk Rīgai, jo daudzi radi bija Rīgā. Mammai Jumpravas skolā bija darbs, tur viņa strādāja līdz pensijai, tad pārnāca uz šejieni un vēl kādu laiku pastrādāja Krustpils pamatskolā un pērnā gada jūnijā mira. 40.dienā pēc mātes nāves 46 gadu vecumā mira Rutas brālis.

Ruta Kalniņa ar tādu kā lepnumu atzīst, ka arī esot piederīga žurnālistu "brandžai" un trīs gadus strādājusi laikrakstā "Padomju Daugava", līdz piedzima meita Daiga. Pēc garā māmiņu atvaļinājuma R.Kalniņa sāka strādāt Jēkabpils 4.vidusskolā, un iestājās žurnālistikas nodaļā, kaut gan sākotnēji bija mācījusies latviešu valodu un literatūru.

"Man žurnālistika visu mūžu ir ļoti patikusi, arī rakstīšana padodas, valoda plūst viegli, bet toreiz, kad bija meita un vēlāk dēls - bija vieglāk strādāt skolā, jo no pulksten diviem pēcpusdienā biju brīva, bet žurnālistam ir darbs gan sestdien, gan svētdien. Kad atvērās "Zvaniņš", mani pārcēla darbā uz turieni. Pagāja pieci seši gadi un, godīgi sakot, tas darbs drusku apnika, bija tā kā par vieglu. Kad toreizējā Jēkabpils rajona kultūras nama direktore Aina Rautiņa izteica vēlēšanos iet prom no amata, teicu, ja dosiet dzīvokli, iešu. Tā es atnācu uz kultūras namu un to ne mirkli neesmu nožēlojusi. Te ir tik interesanti!" saka R.Kalniņa.

Viņai jaunais amats nedrošību neiedvesa: "Manuprāt, jebkurš cilvēks, kam ir "funktieris", dzirkstelīte, ideja, kam ir enerģija un vēlme tās realizēt, var būt kultūras darbinieks, jo pārējo var iemācīties." Arī R.Kalniņa ne uzreiz prata rakstīt pasākumiem scenārijus, kārtot dokumentus, lai gan palīdzēja iepriekšējās darbavietās iegūtā pieredze. Kad vajadzēja pieņemt inventāru, kultūras nama saimnieks un Aivars Pugačs bija nobijušies, ka krēslu nav tik daudz, cik minēts sarakstā. Kā atceras R.Kalniņa, A.Pugačs vadājis viņu pa zāli, "pūderējis" smadzenes, bet tikmēr saimnieks pa tuneli aiznesis jau saskaitītos krēslus uz nākamo telpu. Kāpēc tik daudz krēslu? Esot no mājām atnesuši - abi paskaidrojuši pavisam nevainīgā tonī.

Tolaik bija daudz ideoloģisko sarīkojumu, vajadzēja organizēt svinīgos koncertus Oktobra revolūcijas gadadienās, piemiņas brīdi memoriālā. Protams, neiztika bez kurioziem. Pirms svinīgās sēdes, kamēr zālē sanāk kara veterāni, Aivaram Pugačam bija uzdots atskaņot magnetofona lentē ierakstītu fona mūziku. Kad viņš pēc mirklļa iegāja zālē, redzēja, ka visi stāv kājās, jo tobrīd atskaņoja "Internacionāli", un tā arī palika stāvam, kamēr izskanēja visi septiņi pantiņi. Apturēt ierakstu nebija iespējams. Liels bijis pārsteigums, ka pēc šādas svinīgas dziesmas sēde tomēr vēl nesākās. Partijas rajona komiteja tolaik neko nerīkoja, kultūras nama darbinieki rakstīja scenārijus un tos obligāti vajadzēja atrādīt kādam partijas mājas ierēdnim, kurš parasti tajā neko nelaboja, jo - vai tad grūti atrast piemērotus dzejoļus? Ruta Kalniņa neatceras, ka pēc tam vēl kaut reizi kāds būtu prasījis atrādīt scenāriju.

Gan tolaik, gan tagad svarīga pilsētas kultūras dzīves daļa bija teātris. Ruta Kalniņa teic, ka tolaik lielie teātri biežāk izbraukuši ārpus Rīgas ar izrādēm, un visas bijušas pārpildītas. Šajā ziņā, viņasprāt, skatītāju vēlmes nav īpaši mainījušās, drīzāk gan tieksme pēc laba teātra kļuvusi spēcīgāka, piemēram, Dailes teātra izrādē pirms pāris nedēļām skatītāju bija tik daudz, ka ābolam nebija, kur nokrist. Liela piekrišana bija Latvijas estrādes grupām.

"Kad sāku strādāt, koncertējošo grupu nebija tik daudz. Kad atbrauca "Credo" no Liepājas, bija pieci koncerti, arī "Jumpravai" tie bija vairāki. Nebija tik milzīgs piedāvājums, tāpēc daudzi nāca skatīties vietējos kolektīvus. Tagad vairāk patīk profesionāli kolektīvi. Cilvēki ir noslāņojušies, bagātais iekāpj mašīnā un aizbrauc tur, kur vēlas, bet tie, kas nevar aizbraukt, vēlas, lai būtu kaut kas pazīstams. Piemēram, ja "topā" ir Andris Ērglis, tad zināms, ka skatītāju netrūks," spriež R.Kalniņa.

Gan pirms 20 gadiem, gan tagad netrūkst arī labu pašmāju kolektīvu. Martā Krustpils kultūras namā sāks darbību Aleksandra Piļščikova vadītais pūtēju orķestris ar 40 mūziķiem, kurā būs gan bijušie, gan esošie Jēkabpils 2.vidusskolas audzēkņi, pārsvarā tie, kuri skolu jau beiguši. Jau 15.martā kolektīvs brauks uz II Latvijas pūtēju orķestru koncertu.

Īpašība vākt kopā radošus cilvēkus ir vēl viena Rutai Kalniņai piemītoša īpašība. Tieši viņa savulaik ataicinājusi uz Jēkabpili tagadējo Jēkabpils teātra režisori Intu Ūbeli un uzskata to par lielu ieguvumu pilsētai. Nu jau
25 gadus darbojas Ilzes Samules vadītā bērnu studija un popgrupa "Ding Dong", kultūras nama paspārnē ir ansamblis "Bariņa", vēlēšanos pārnākt uz namu esot arī citiem nacionālo kultūras biedrību kolektīviem.

Kultūras darbinieka prestižs sabiedrībā gan, pēc viņas domām, nav īpaši mainījies, drīzāk tas joprojām ir tikpat nenovērtēts kā agrāk. "Attieksme bieži ir tāda: "Nu, kas tad jums tur tāds ir? Tādi koncertiņi, patrallināšana, un viss. Ja jums būtu jāpastrādā pie konveijera, tad tik jūs redzētu! Ja cilvēkam mājās ir kāzas vai citi lieli godi, viņš domā tikai par to un priecājas, ja viss labi izdodas, jūtas pārguris, bet mums tā ir ikdiena. Tas, kurš no malas atnāk, neko no tām pūlēm nemana, redz tikai tad, ja pēkšņi kaut kas "nobrūk". Lai viss noritētu gludi, viss ir iepriekš jāizdomā un jāizmēģina, pilnīgi par visu jāpadomā, un tas nav viegli," komentē R.Kalniņa.

Kultūras namā R.Kalniņa tagad pavada vēl vairāk laika nekā agrāk, jo bērni - Daiga un Aivo - ir jau lieli, vīrs Edvīns pieradis pie sievas prombūtnes brīvdienās un svētku dienās, arī pats lielākoties brīvdienas aizvada ārpus mājas, dodoties medībās.

"Es nāku pilnīgi uz visiem pasākumiem, ja vien neesmu izbraukusi vai saslimusi. Ja notiek kultūras nama organizēts pasākums, es nevaru pat iedomāties, ka varētu neatnākt, jo man taču ir jāredz, kā bija, kas jādara savādāk. Ražošanas sapulcēs aicinu, lai katrs pasaka savas domas - kas bija labi, kas - nepareizi," piebilst R.Kalniņa.

Kā visgrūtāko laiku viņa atceras to periodu, kad Jēkabpils Tautas nams un Krustpils kultūras nams bija viena iestāde un viņa bija tās direktore. Tad bezgala daudz laika nācās tērēt ne tikai pasākumu organizēšanai, bet dažādu saimniecisku lietu kārtošanai, piemēram, krēslu vai dekorāciju pārvadāšanai no viena nama uz otru.

Tagad šis posms sāk nogrimt aizmirstībā, toties ir ekonomiskā krīze, un nākas domāt par neskaitāmajām vajadzībām kultūras nama uzturēšanai, jo ēka 50 pastāvēšanas gados nopietnu remontu tā arī nav sagaidījusi, vietām logi draud izkrist kuru katru mirkli, atgadās dažādas sīkas avārijas. Tomēr nama jubilejas gads ir sācies, un tas tiks svinēts godam. Februārī jau bija studijas "Saulgrieži" 30 gadu jubilejas sarīkojums, pagājušopiektdien - "Ding Dong" 25 gadu dzimšanas dienas pasākums, un šādi sarīkojumi turpināsies arī martā. Tādēļ brīvā laika būs tikpat maz kā agrāk.

Ruta Kalniņa pie šāda dzīves stila ir pieradusi, tāpat sarasts ar kolektīvu, bet mājai un ģimenei atliek nedaudzas brīvas pēcpusdienas vai svētdienas, kad ar mazmeitu Ievu var aizbraukt izklaidēties pie jūras vai ar draudzenēm pasēdēt savas lauku mājas dārzā, kur koši zied viņas tik iecienītās ziemcietes. Dzimtas saietos kopā sanāk desmitiem cilvēku. Viņi visi ir vecā Dekšņu Indriķa pēcteči, visiem ir saikne gan ar Krustpili, gan Variešiem. Ruta Kalniņa sākusi pētīt savu dzimtas koku, un, kas zina, varbūt viņai izdodas noskaidrot, no kurienees viņā šī pieķeršanās darbam kultūrā.

Bet laikam jau būs taisnība, ka aktrises gars un enerģija R.Kalniņai tomēr ir dāvana no vecāsmātes Marijas. Par to ir vēl viens stāsts. Kad Ruta kopā ar citiem draugiem vasaras naktī nākusi no balles, vecmāmiņa saģērbusies baltos palagos, uzkāpusi kokā netālu no ceļa un plivinājusi rokas. Pārbīlis bijis ne pa jokam, bet vecaimātei lielie smiekli - tolaik viņai bijis krietni pāri 60 gadiem. Gluži tāpat kā R.Kalniņa vāc savā paspārnē radošus cilvēkus, arī viņas vecāmāte vienmēr bijusi gatava izlīdzēt - Dekšņu mājās allaž savulaik uz veca matrača kaktiņā gulējis Vecais Pieters, mājvieta atradusies arī ceļa gājējam čigānam, kuram vienmēr piebērta kulīte ar putraimiem.

Gādība par citiem, kripatiņa humora, spītība, uzņēmība un radošā dzirksts ir tas, ko R.Kalniņa sauc par kultūras gēnu, un saskaņā ar to arī viņa dzīvo savās mājās, kultūrā.

Avots: Jēkabpils rajona neatkarīgais laikraksts “Jaunais Vēstnesis” (www.jvestnesis.lv)

Lielisku dāvanu jēkabpiliešiem Latvijas 90. gadadienā bija sarūpējuši Jēkabpils pilsētas un rajona amatierkolektīvi. 18. novembra svinīgajā sarīkojumā Krustpils kultūras namā varēja vērot Krustpils kultūras nama, Jēkabpils Tautas nama, A.Žilinska Jēkabpils mūzikas skolas, Jēkabpils Valsts ģimnāzijas, 2. un 3. vidusskolu, kā Jēkabpils bērnu un jauniešu centra pašdarbnieku sniegumu.
     Iecere 18. novembra svētku koncertu rīkot, balstoties uz pašmāju amatierkolektīviem, realizējās, summējoties vairākiem apsvērumiem. Īpašā gadskārta un līdz ar to vēlme svinības padarīt īpašas un atmiņā paliekošas, kā arī lielais augsta līmeņa pašdarbības kolektīvu skaits Jēkabpilī vedināja pieņemt izaicinājumu un pirmo reizi Valsts svētku koncertu Jēkabpilī sarīkot, neuzaicinot profesionālus viesmāksliniekus.
     Daudzo skatītāju un klausītāju viedoklis pēc koncerta bija pārsteidzoši vienprātīgs un pauda atzinību par redzētā kvalitāti.
     Jāpiebilst, ka arī Krustpils kultūras nama mājas lapā www.krustpilskn.lv uz jautājumu par piemērotāko pasākumu Latvijas 90. gadadienā, 39,1% respondentu nobalsoja par pašmāju amatierkolektīvu kopkoncertu, 34,8 un 26,1 % attiecīgi atstājot par labu kopdziedāšanai ar kādu no populāriem māksliniekiem un populāras latviešu estrādes mūzikas koncertam.
     Paldies visiem, kas apmeklēja mūsu mājas lapu un atbildēja uz aptaujas jautājumiem! Jūsu - skatītāju un klausītāju viedoklis un vēlmes ir viens no kultūras dzīvi vistiešāk ietekmējošajiem faktoriem mūsu pilsētā, tāpēc joprojām – laipni aicināti – www.krustpilskn.lv.

     Ar jautrām dejām un skanīgām dziesmām 8. novembrī Krustpils kultūras namā Mārtiņdienu svinēja Jēkabpils seniori.
     Jau ierasts, ka mājastēvu lomā Mārtiņdienā iejūtas senioru kora „Atvasara” dalībnieku. Tam ir vairāk nekā pamatots iemesls – svinot simboliskās rudens beigas un ziemas sākumu, dzima ideja par senioru kora dibināšanu. Un tā ik gadus, saaicinot pilsētas seniorus omulīgā vakarēšanā, atvasarieši atzīmē ne tikai tradicionālos Mārtiņus, bet arī sava kolektīva dzimšanas dienu. Šoruden „Atvasarai” apritēja 14 – kā paši smej – tas tāds padsmitnieku vecums. Un patiešām – kora sniegums pārliecināja, ka dziedātāju gadu skaitam nav nozīmes – svarīgs ir prieks, ko sniedz dziesma un kopā būšana. Enerģija, ko izstaroja uz skatuves podestiem stāvošie, piepildīja zāli un koncerta noslēgumā Latvijas 90. dzimšanas dienai veltīto Ulda Stabulnieka un Māras Zālītes „Tik un tā”, diriģentes Skaidrītes Pugačas iedrošināti, koristiem līdzi dziedāja visi zālē sēdošie. Iespējams, ka arī šī „Atvasaras” uzstāšanās būs stimuls kādam no Mārtiņdienas svinību dalībniekiem savu brīvo laiku veltīt kordziedāšanai.
      Mārtiņdienas pasākumu kuplināja Krustpils kultūras nama jauniešu deju kolektīvi „Delveri” un „Delverēni”, kā arī Jēkabpils Valsts ģimnāzijas deju kolektīvs „Kauranieši” (vadītāja Ingrīda Kauranena). Pavērojuši, kā to dara jaunie, pēc tam arī seniori paši varēja izlocīt kājas lustīgas mūzikas pavadībā, vai vienkārši dzerot tēju un klausoties jestrās latviešu ziņģes, izbaudīt groziņballes omulīgo atmosfēru.
     Arī nākamgad atvasarieši gaidīs Mārtiņdienas svinētājus. Bet Jūs, kam ir vēlme papildināt pozitīvo dzīves pieredzi, dziedot korī „Atvasara”, tiekat gaidīti trešdienās Krustpils kultūras namā.

24. augustā Krustpils saliņā skatītājus pulcēja lieliska izrāde, kur galvenajās lomās bija suņi. Jau ceturto gadu dzīvnieku audzētāju biedrība „AKO” sadarbībā ar Krustpils kultūras namu rīkoja visu šķirņu suņu izstādi. Vienlaikus notika arī sacensības - nacionālā suņu daudzcīņa, kurā jauno suņu jeb kucēnu grupā piedalījās arī Jēkabpils komanda. Kā informēja kluba "AKO" instruktore un Jēkabpils komandas trenere Anna Morozova, tad startēt nebijis viegli, jo iepriekšējā dienā aizvadītas smagas sacensības robežsardzes biatlonā, kas ietvēra 8 km garu trasi pa purvu, mežu un upes šķērsošanu, suņa nešanu, braukšanu ar velosipēdu un mērķī šaušanu. Tomēr, neskatoties uz to, suns Zorro, kas startēja trenera Jura Zavarajeva pavadībā un Donna Annas Morozovas pavadībā daudzcīņas I posmā ierindojās 2. un 3. vietā, II posmā - 1. un 2. vietā, bet III posmā - Zorro 1. vietā.

22. un 23. augustā Krustpils kultūras namā demonstrētā latviešu kinofilma "Rīgas sargi" arī jēkabpiliešus piepulcēja to gandrīz 140 tūkstošu kinomīļu saimei, kas šo filmu ir noskatījušies Latvijā. Kopš pagājušā gada 11. novembra, kad Latvijā tika sākta „Rīgas sargu” demonstrēšana, līdz šā gada 6. janvārim kinodarbu noskatījušies 139 442 skatītāji. Līdz ar to ir apsteigts kinofilmas „Titāniks” sasniegums - 138 146 skatītāju filmas demonstrēšanas laikā visā Latvijā. Jēkabpilī "Rīgas sargus" noskatījās pāri par pusotru tūkstoti apmeklētāju. Filmas demonstrēšanu finansēja Jēkabpils pilsētas pašvaldība un tas bija viens no Latvijas Republikas proklamēšanas 90. gadadienai veltītajiem pasākumiem.

No 5. - 8. jūnijam Jēkabpilī notika pilsētas svētki, kuros piedalījās arī Krustpils kultūras nama amatierkolektīvi

XXIV Vispārējo latviešu Dziesmu un XIV Deju svētku ieskaņas koncertā Krustpils saliņā

Ar lietuviešu un latviešu sadraudzības koncertu 9. maijā Krustpils kultūras namā noslēdzās lietuviešu kultūras dienas Jēkabpilī „Sveika, Lietuva!”!

Koncertā lietuviešus pārstāvēja lauku kapela no Rokišķiem „Provincia”, kas vēlreiz apliecināja, ka Lietuvu ne velti sauc par lauku kapelu muzicēšanas stila zemi. Kapela Rimanta Mickis vadībā muzicē kopš 2002. gada un tajā apvienojušies gan mūsdienīgu, gan lietuviešu seno mūzikas instrumentu pratēji. Latvijā kapela pabijusi vairakkārt un Jēkabpils rajonu apmeklēja jau otro reizi. Ar ovācijām skatītāji uzņēma arī otru Rokišķu vieskolektīvu - folkloras ansambli - „Gastauta”. Bet Zarasu pilsētas – 2008. gada Lietuvas kultūras galvaspilsētas - kultūras centra tautas deju grupa „Ežerunas” Jovitas Mikutavičienes vadībā sniedza lietuviešu tautas deju programmu. Savukārt latvisko kultūras dienu noslēguma koncerta daļu nodrošināja labākie Jēkabpils pilsētas tautas mākslas kolektīvi – folkloras kopa „Balsi”, kapela „Kreicburgas ziķeri”, senioru deju kolektīvs „Krustpilietis” un jauniešu deju kolektīvs „Delveri”.
Noslēgumā kolektīvs „Ežerunas” Krustpils kultūras namam dāvināja draudzības stiprināšanas simbolu – lietuviešu ozola stādu, kam, tāpat kā turpmākajai sadarbībai, ir jāturpina augt. Projekta „Lietuviešu kultūras dienas Jēkabpilī „Sveika, Lietuva!” koordinatore, Krustpils kultūras nama direktore Ruta Kalniņa cer, ka šīs dienas sniegušas ne tikai daudz jaunas un interesantas informācijas par mums tuvākajiem ārvalsts kaimiņiem – lietuviešiem, bet arī dvēseliski bagātinājušas mūs. Iecere ik gadus Eiropas dienā iepazīstināt jēkabpiliešus ar kādu no Eiropas valstīm, rīkojot vieskoncertus, izstādes un informatīvus pasākumus, turpināsies arī nākamgad, kad mums būs iespēja vērot un klausīties kā savu valsti pārstāv čehi.